Ziņas
Intervija ar "Area 86" autoru Kristapu Auziņu
Kristaps ir viens no aktīvākajiem Latvijas neatkarīgajiem (indie) izstrādātājiem. Vairākkārt piedalījies “BRSD” konkursos, ieņemot godalgotas vietas, un varu apgalvot, ka viņš ir cilvēks, kurš mazāk runā, bet vairāk dara. Viņa ilggadējo neatlaidību un aizraušanos ar spēļizstrādi kopš bērnības, kad pirmie spēļu prototipi tika zīmēti uz papīra, un sekmīgu darbošanos tagad apliecina arī spēles “Area 86” panākumi. Tā “Latvijas spēļu gada balvas 2020” ceremonijā tika nominēta sešās kategorijās, no kurām saņēma apbalvojumu kā “Labākā datorspēle”, “Labākais geimplejs” un “Gada spēle 2020”.
Spēļizstrāde Kristapu saista kopš 14 gadu vecuma, kad ārpus darba laika viņš cenšas strādāt pie savu ideju īstenošanas un izmēģina citu veidotās videospēles - “pa nedēļas nogalēm neatsakos uzspēlēt ar draugiem konkurētspējīgas spēles vai arī pavadīt laiku skatoties “YouTube”, kā citiem indie izstrādātājiem veicas.”
Pats atzīst, ka spēlēs visvairāk piesaista iespēja tajās ietekmēt notikumu gaitu, kad no tā ir atkarīga turpmākā spēle.
Pie 2020. gada “Gada spēles” “Area 86” viņš ir strādājis aptuveni trīs gadus, un, lai arī to darījis tikai ārpus darba brīvajos brīžos ar lielākām vai mazākām pauzēm, pats uzskata, ka tas ir pietiekami, lai izstrādātu spēli, bet tik un tā tai ir veltīts pārāk daudz laika.
Spēles izstrādē visgrūtākais ir bijis pašam cīnīties ar “Idea Fairy” (no angļu val. Ideju Feja): “It kā uzrakstu, sazīmēju lietas un procesus uz papīra, bet idejas, kā papildināt un sarežģīt izstrādi, tik turpina uzmākties.” Sākotnēji bijis plāns izstrādāt visus līmeņus tādos izmēros, kā patreiz pieejamie "Area 86" pirmie divi līmeņi, bet tik un tā uzradās līmeņi, kuri bija pārāk plaši, “jo pašam likās, ka būs par vieglu” par spīti tam, ka pirmie testētāji (sieva un draugi) norādīja, ka spēle esot pietiekami sarežģīta.
Tie, kas šo spēli ir izmēģinājuši, noteikti ir pamanījuši, ka tajā ir pieklājīgi daudz pužļu un uzdevumu. Tā kā Kristapam pašam patīk šāda veida spēles, tad “Portal” un “Human:Fall Flat”, kuras viņš iesaka ikvienam izspēlēt, ir kalpojušas par iedvesmu arī paša spēlei.
Tā kā videospēļu pasauli Kristaps ir iepazinis ar konsoļu palīdzību, viņš pieņem, ka tas ir bijis viens no galvenajiem motivatoriem izstrādāt un publicēt savu spēli konsolēm. Spēle ir pieejama uz Xbox un Nintendo Switch, bet ceļš uz tām nav bijis ātrs un viegls. Viņš saka: “Bija dažādi šķēršļi, bet viss ir izdarāms un iegūtā pieredze deva pavisam citu skatu uz video spēļu izstrādi. Noteikti iesaku visiem pamēģināt izlaist savu video spēli uz konsolēm!”
Gan “Area 86”, gan iepriekš veidotajām spēlēm Kristaps pats ir veidojis gan grafisko daļu, gan darbojies kā programmētājs, gan veidojis saturu, jo kā viņš saka: “Patīk mēģināt darboties visos minētajos izstrādes procesos un posmos, lai saprastu, kā viss darbojas kopā”. Lai arī trūkumus var atrast jebkurā no spēles veidošanas posmiem, pats viņš visspēcīgākais jūtas spēles dizaina lauciņā (gamedesign), jo uzskata sevi par pietiekoši radošu un reizē loģiski domājošu personu. Bet ja skatās uz visu spēles izstrādes un publicēšanas posmu kopumā, kuru paveic viens cilvēks, tad autors nav drošs par mārketinga un reklamēšanas jomu.
Par spīti tam, ka Kristaps katrā no posmiem, kurus pats izstrādā, varētu atrast pa kādam trūkumam, viņš uzskata, ka viens cilvēks noteikti var izveidot pietiekami labu spēli, bet “tas nebūs pats vieglākais un ātrakais ceļš uz pabeigtu spēli”. Finansiālu apsvērumu dēļ sadarbību ar citiem realizētu tikai retos gadījumos, jo nevar paredzēt, vai ieguldītie līdzekļi atmaksāsies, bet uzskata, ka sadarbība ar citiem sava projekta izstrādē tik un tā ir vēlama.
Runājot par spēles “Area 86” kritiku, ja ar tādu sastopas, Kristaps to labprāt uzklausa, ja vien tā ir pamatota un noderīga, kā tas visbiežāk arī ir. “Cenšos izprast, kur esmu nolaidis greizi un kā varētu uzlabot situāciju. Protams, ir nācies uzklausīt arī kritiku, kur cilvēkam vienkārši nepatīk nekas, bet tur es saprotu, ka neko neizdarīšu un laižu garām visu uzklausīto,” tā autors.
Spēle ir saturiski bagāta, un ar katru līmeni tai klāt tiek pievienotas jaunas mehānikas. Kristaps gan norāda, ka pamata ideja ir ļoti “apaugusi” ar papildlietām, viņaprāt, pat pārāk daudzām. Sākotnēji tā ir bijusi plānota kā pavisam vienkārša izglābšanās stila spēle, kura balstās uz fiziku un maziem kompaktiem līmeņiem/istabām, kurās ir vien pāris puzles elementu, bet “gala produktā ir milzīgas telpas, piestumtas ar puzlēm, kuras šaubos, vai visi spēlētāji pamanīs.”
"Latvijas spēļu gada balvas 2020" apbalvošanas ceremonijā, saņemot “Gada spēles” titulu, Kristaps minēja, ka “ja tā ir tava pirmā spēle, nedari to”. Turpinot šo tēmu, viņš norāda, ka “katram noteikti var sanākt savādāk ar pirmo spēli, bet no savas pieredzes un, apkopojot citu cilvēku ieteikumus, iesaku labāk nesākt ar kaut ko lielu, funkcionāli vai grafiski smagu.” Iespējams, komandā ar vairākiem cilvēkiem rezultāts būtu cits, tomēr, strādājot vienam, daudz kas var neizdoties kā cerēts: “Katram projektam ir savi zemūdens akmeņi, un kamēr tos neesi sastapis, tikmēr šķiet, ka viss ir vienkāršāk.” Novedot projektu līdz finiša taisnei, parasti ir lielāka iespēja apjaust to, kā patiesībā strādā lietas un to, cik tās patiesībā var aizņemt ilgu laiku - “No tā arī rodas reālistiskāks novērtējums nākotnes projektiem un izpratne, ko tiešām var paveikt.”
Sastopoties ar pirmajām grūtībām, Kristapam patīk meklēt risinājumu, nevis atmest ar roku projektam, kas, viņaprāt, arī ir viņa veiksmes atslēga, lai novestu projektu līdz publicēšanai.
Runājot par Latvijas spēļizstrādi kopumā, Kristaps to vērtē ļoti pozitīvi, jo notiek gan ikmēneša, gan gada, gan citi ar spēļizstrādi saistīti pasākumi un konkursi, bet “iespējams, ja būtu vairāk cilvēku, būtu vēl pozitīvāka aina!”
