Ziņas
BRSD 5 spēļu apskats no Ģirta Linkuma
Ģirta Linkuma (pazīstams arī kā Zivs un www.wasd.lv autors) apskats par konkursa "Beidz runāt, sāc darīt 5" spēlēm.
Atskatoties uz iepriekšējiem BRSD, sirdi silda neapstrīdamais un neapgāžamais fakts, ka spēļu kvalitāte aug griezdamās, un konkursa ilggadējo veterānu prasmes ir tikai pilnveidojušās.
Šogad pilnīgi visas spēles, kas tika pieteiktas, ir arī izturējušas atlasi un tikušas līdz balsošanai. Ne mazāk svarīgi – tās visas ir spēlējamas, un lielākā daļa ir pieejama arī uz viedajām, glāstienjūtīgajām ietaisēm.
Spēles ir sakārtotas alfabēta secībā un ir tikai un vienīgi mans necilais viedoklis. Neaizmirsti apmeklēt gamedev.lv forumu, kur tās lejupielādēt un par tām atstāt savu balsi!
Adventuring Gentleman ir itin jauks steampunk garā ieturēts platformeris ar pēc nejaušības principa ģenerētiem pretiniekiem un nelieliem ieroča uzlabošanas elementiem.
Ja atskaita jauko grafisko noformējumu un spēles procesa gludumu, tā nāk komplektā ar vairākām drīzāk nepatīkamām un traucējošām utīm.
Pirmkārt, pretinieku spēku samēri dažās situācijās ir pārāk grūti, pie vadības ir jāpierod, jo dažas no pogām pilda pavisam citādākas funkcijas, kā to no platformera varētu gaidīt, uzlabojumu sistēma, lai arī tāda ir, taču būtisku lomu spēles procesā, pateicoties skarbajiem pretiniekiem, neietekmē. Nu, un, protams, jebkādas skaņas trūkums, ko autors, šķiet, arī neplāno labot.
Spēle ir spēlējama kā no pārlūkiem, kas atbalsta WebGL standartu, tā arī lejupielādējama visām iespējamajām datoru platformām.
Blitzy ir ļoti krāsaina reakcijas spēle, kas, lai arī noteikti nepretendē uz labākā stāsta balvu, jo te tāda vienkārši nav, taču nojaušu, ka balsojumā tā nevienu nepārsteigs ar iespējamu vietu labāko trijniekā.
Spēle ātri iekaroja manas simpātijas tieši kā mobilā spēle, ko pirms miega mēdzu tagad uzspēlēt tāpat vien un to turpināšu darīt arī pēc konkursa noslēgšanās.
Spēles process? Tas ir vienkāršs – bliezt ar pirkstu vai kursoru uz noteiktas krāsas kustīgajām figūrām, kas vairos tavu labklājību un atmaksās ar iespēju izvēlēties vai nu papildus dzīvību, vai vienu no divām papildierīcēm grūtībās nonākuša spēlētāja dzīves atvieglošanai.
Ikgadējā veterāna snake5 darbus var pazīt pa gabalu – šī spēļizstrādes entuziasta jājamzirdziņš ir paša veidots dzinis, kas, protams, ir laba lieta, taču tam komplektā nāk gandrīz nemainīgi tekstūru un dizaina risinājumi visās spēlēs, kas ir bijušas pieteiktas pēdējos BRSD pasākumos, kas sāk mazliet mazināt sajūsmu par iesniegtajiem darbiem.
Defended ir ļoti līdzīga savai priekšgājējai My Flag, kas saņēma neticami un nepelnīti zemu vietu balsojumā. Līmeņos ir parādījušās kustīgas platformas, pretinieki, un, protams, lāzeri. Arī skats ir pamainījies no pirmās uz trešo personu.
Šajā gadījumā Defended būtu jāuztver drīzāk kā sneika veidotā dziņa jauno iespēju un progresa demonstrācija, jo tā vismaz būs vairāk pozitīvo emociju kā vērtējot pašu spēli, kas ir ne tikai izejama ātrāk kā trīs minūtēs, bet arī izskatās kā taustīšanās un sev un savam dzinim piemērota spēles stila meklējumi.
Dimand Search ir ieturēta metroidvania subžanra stilā ar atvērtu pasauli, kur mums ir jāņem savas pikseļainās rokas kājās un jādodas meklēt pats dimantākais Dimants.
Spēle viegli pārsteidza ar tajā izveidoto inventāra sistēmu, kur glabāt lodes, veselības un ieročus, kurus vispirms gan nāksies atrast, kas visticamāk ar pirmo piegājienu var arī nesanākt.
Pretinieki arī ir necerēti spēcīgi, kas, lai arī nav tas sliktākais, taču brīžiem sagādā zināmas galvassāpes cīnoties progresa un labākas nākotnes vārdā.
Vizuālais noformējums, lai arī ieturēts pat priekš retropikseļiem salīdzinoši zemā detalizācijā, tomēr saglabā savu šarmu. Atmosfērai palīdz arī tikpat minimālistiskais muzikālais pavadījums un skaņu efekti.
Šī ir viena no tām spēlēm, kura sākumā atstāja drīzāk vienaldzīgu un sliktu iespaidu, taču nedaudz ilgāk paspēlējot, tā mani tik ļoti aizrāva, ka pirmajā piegājienā to ņēmu un izgāju, tad saskumu par negaidīto sižeta pavērsienu.
Lai arī kādam spēles process varētu šķist lēns un mokošs, tas lieliski iederās imMobile spēles pasaulē un sižetā – tu esi sagūstīts un piesiets pie krēsla, kur tavs galvenais uzdevums ir bakstīties telefonā un darīt to, ko nolaupītājs parasti liek - spēlēt viņa veidotās spēles un cīnīties par savu dzīvību.
Noņemu cepuri un dziļi paklanos spēles autoru priekšā par "yo dawg, i heard you like to play a little game, so we put a little games in our little game, so you can play a little game while you play a little game" veiksmīgo īstenošanu.
Citējot autoru: "spēle notiek aizsaulē, blablabla, kur jāatrod piecas atslēgas un jānokļūst līdz labirinta izejai pirms beidzas dzīvības, blabla". Galvas eksplodē, domas šķīst uz visām pusēm.
Katrā ziņā, neskatoties uz mulsinošo aprakstu, ideja ir visai interesanta - blandīties pa sfēras iekšpusē izklāto labirintu un meklēt no tā izeju.
Idejas spožumu aizēno tehniskais izpildījums, kas, es nešaubos, tiks labots – vadība šī brīža versijā ir patālu no baudāmas, un pats spēles process arī nav visai plūstošs un gluds.
Pēc nelielas muļļāšanās ar spēles īpatnībām un interfeisu, pirmais, ar ko spēli var salīdzināt, ir nekas cits kā The Sims. Tikai daudz tuvāk, skarbāk, un pazīstamāk vidējā latvju laimes meklētāja gaumei.
Spēle piedāvā kaut kādas karjeras izaugsmes iespējas, intelekta vairošanu, un pat savas veselības aprūpi, kas viss, protams, maksā bargu naudu, un, lai pie tās tiktu, mūsu varonim būs vaiga sviedros jāstrādā, pildot dažādus uzdevumus, kas agri vai vēlu pārvēršas normāli depresīvā rutīnā.
Jaunais Latvietis, manuprāt, visai veiksmīgi ataino vidējā izbraucēja dzīvi svešumā – dzīvošanu šaurībā, darot neforšus darbus, ikdienas rutīnu un skarbās izvēles labākai nākotnei. Vienvārdsakot, ai, cik viss depresīvi.
Lecīgais Žanis ir vizuāli glīta, bet kļūdas nepiedodoša spēlīte, kur mūsu galvenais varonis Žanis, izmantojot savu uzticamo augstlēkšanas kārti, paļaujoties uz spēlētāja acumēru un veiklību, pārvietojas no akmens uz akmeni, lai sasniegtu nevis kārtību valstī, bet labāko rezultātu gan.
Spēle ir nepiedodoša tieši dēļ augstlēkšanas kārts īpatnībām – tā ļoti īsā laika sprīdī sasniedz maksimālo garumu un nepiedāvā nekādas iespējas to saīsināt, ja kaut kādu iemeslu dēļ spēlētājs to izvelk acīmredzami par garu, tavas līdzšinējās pūles tiek noskalotas podā, un vari sākt visu no sākuma.
Ieraugot Māra Bunkovska vārdu zem Lime Slime, pirmās asociācijas ir nenormāli sprādzieni, asiņu un miesas šķīšana uz visām pusēm, kameras kratīšanās, un vispār sajūta, ka notiek kaut kas nenormāli episks.
Taču šķiet, Māris ir nomierinājies, varbūt skatoties kādu viegli erotisku dokumentālo filmu, bet varbūt arī nē, un izveidojis neticami jauku un mierīgu spēlīti ar krāsainiem burbuļiem, mierīgu geimpleju, un nomierinošu muzikālo pavadījumu.
Lime Slime, kā apgalvo pats autors, ir izdzīvošanas spēle ar action piesitienu. Tiesa, man nav īsti skaidrs, kurā mirklī sākas tā izdzīvošanas daļa, jo šībrīža versijā pretinieki ir nekaitīgi un mūsu protagonists - zaļais burbulis visai ātri iedzīvojas pārticībā, ko sargā brašie sarkanie kareivji.
Jā, ir iespēja paplašināt savus medību laukus, taču tam, šķiet, pagaidām īsti nav ne jēgas, ne vajadzības, kāpēc pēc pāris minūtēm spēlēšanas pazūd jebkāda motivācija turpināt iesākto.
Reāllaika stratēģiskā spēle ar King of the Hill piesitienu un bez iznīcinošiem ieročiem izklausās pēc kaut kā, kam noteikti vajadzētu pievērst uzmanību, ko arī izdarīju un ko arī pārāk nenožēloju.
Magnetonics piedāvā visnotaļ īpatnēju spēles manieri, kas, kā vēsta spēles sižets, ar mirstīgo ieročiem nav izdarāms – spēles vienības ir dimantā cirstas un destruktīvos puļķus vienkārši ignorē. Tā vietā mums pretinieks būs jāiemāna aizās, lavā, ūdenī, vai jebkur citur, kas nav sauszeme.
Šī brīža versijā nav baigi daudz iespēju un variantu stratēģot, jo nav arī baigi plašā daudzveidība ar struktūrām un vienībām, taču neskatoties uz to, spēle ir interesanta un noteikti gribētu redzēt tās turpinājumu arī pēc BRSD noslēgšanās.
Šis ir otrs pieteiktais darbs, kurš noteikti pretendē uz balvu par labāko sižetu – lai arī tas nav tik aizraujošs un emocionāls kā imMobile, tas pilnīgi noteikti ir pelnījis respektus un cieņas pilnus izklupienus par mēģinājumu, ko autors gan sauc par milzu eksperimentu izvērsties interaktīvajā daiļdiršanā, kā arī par ļoti glīto un atbilstošo noformējumu spēles saturam!
Nedaudz gan sāpināja tas, ka spēles nobeigums ir ļoti sasteigts un samocīts, radot iespaidu, ka autoram dega zeme zem kājām, jeb citiem vārdiem sakot, tuvojās darba iesniegšanas termiņa beigas.
Rolanda iesniegtajai Rise Again spēlei ir vairākas milzu problēmas – pirmkārt, spēles skaņas, vairojoties pretinieku daudzumam un torņu skaitam, kļūst par visnotaļ neizturamu kakofoniju, un spēles beigu daļa, ja spēlē nepareizi, ir vienkārši neizejama, un ESC poga kā insta-exit ir sliktākais, kas var notikt vienkopus vienā projektā.
Ideja ir skaidra – stratēģiskā spēle ar stipriem Tower Defence pamatiem, kur visu nosaka aizsardzības kvantitāte un tās jauda.
Šī brīža versija nepiedāvā skaistu grafiku un baudāmu audio, jo viss sastāv no placeholderiem, kas, šķiet, ir ņemti no stilistiski dažādām spēlēm, ko autors labprāt gribētu mainīt un meklē domubiedrus tā paveikšanai.
Doma par divu šobrīd ļoti populāru un aktuālu žanru, proti, Tower Defence un Match-3 apvienošanu, vismaz uz papīra, rādās kā viegla nauda, slava, un gatavā Latvijas Nokia, taču realitātē tas ir visnotaļ savādāk, vismaz šajā gadījumā noteikti.
Problēma šajā gadījumā ir tā, ka ne viens, ne otrs žanrs ir līdz galam pārdomāts un veiksmīgi iestrādāts – torņu aizsardzības darbība ir lielā mērā pakārtota tieši match3 daļai, kas atkal balstās vairāk vai mazāk uz veiksmi, nevis, kā autors uzskata – plānošanu un stratēģiju.
Rezultātā, vēlākie spēles līmeņi ir teju neiespējami, un frustrācija ir garantēta. Visādi citādi – laba doma mēreni draņķīgā izpildījumā.
Ar Wrong Way 2 ir tik daudz problēmu, ka īsti nezinu pat ar ko sākt. Labi, sākšu ar pozitīvo – spēles autors ir manāmi progresējis, un šo darbu ar pērnā gada fiasko pat salīdzināt nevar.
Ja spēli darbina bez iepazīšanās ar forumā izvietoto instruktāžu, tad ir grūti saprast, ko no lietotāja prasa, ko mūsu protagonists spēj un, ko nespēj, rezultātā sanāk bezmērķīga blandīšanās ar lukturīti un it kā nejaušas miršanas, jo trūkst animācijas un skaņas, kas šādai šausmu spēlei vismaz minimālā daudzumā būtu nepieciešams. Ieteiktu autoram samainīt nepieklājīgi garo un neizlaižamo spēles ievadu pret pāris papildu skaņām, un pēdējā vieta vairs, varbūt, arī nedraudētu.
Līdzīgi raksti:
